Trešdien, 9. novembrī, Eiropas Komisija (EK) publicēja Eiropas Savienības (ES) ekonomiskās pārvaldības ietvara reformas virzienus jeb to, kā reformēt Stabilitātes un Izaugsmes paktu, kas ir ES valstu fiskālās disciplīnas “mugurkauls”. Līdz ar reformu ir gaidāmas būtiskas izmaiņas, kas ietekmēs arī to, kā Latvijā turpmāk izstrādās vidēja termiņa budžeta ietvaru un valsts budžetu.
Svarīgākās EK piedāvātās izmaiņas paredz, ka turpmāk galvenais fiskālās disciplīnas rādītājs būs nevis budžeta deficīts un tam atbilstošā fiskālā telpa, bet gan maksimālais pieļaujamais izdevumu līmenis. Paredzēts, ka reizi četros gados tiks izstrādāts vidēja termiņa fiskāli strukturālais plāns, kurā katram turpmākajam gadam četru gadu periodā tiks noteikts maksimālais pieļaujamais izdevumu līmenis. Tas aizvietos pašreizējo ikgadējo Stabilitātes programmu un ikgadējo vidēja termiņa budžeta ietvaru. Maksimālo pieļaujamo izdevumu līmeni varēs palielināt, ja tiks pieņemts lēmums palielināt nodokļus. Tāpat šis līmenis būs jāsamazina, ja tiks pieņemts lēmums nodokļus samazināt.
Turpmāk lielāks uzsvars tiks likts uz atbilstību vidējā termiņā nevis uz to, lai atbilstība fiskālajiem noteikumiem tiktu ievērota katru gadu atsevišķi. Tas nozīmē, ka, ieviešot fiskāli strukturālo plānu, labāka izpilde (zemāki izdevumi) vienā gadā dos iespēju pārsniegt izdevumus nākamajā gadā.
Par EK priekšlikumiem vēl gaidāmas plašas diskusijas starp ES dalībvalstīm. Arī Latvijai tie detalizēti jāizvērtē un jāizstrādā sava pozīcija. Tomēr jau pašlaik Finanšu ministrija saskata virkni būtisku izmaiņu budžeta izstrādes procesā.
Piemēram, četru gadu fiskāli strukturālā plāna izstrāde būs galvenais nodokļu un izdevumu politikas dokuments, kas uz turpmākajiem gadiem nofiksēs galvenos ieņēmumu un izdevumu rādītājus. Nākotnē to būtu iespējams sasaistīt ar vēlēšanu ciklu, dodot iespēju jaunajai koalīcijai vienoties par fiskālo ietvaru un tam atbilstošajiem darbiem visam četru gadu periodam.
Savukārt maksimāli pieļaujamo izdevumu līmeni vispārējās valdības sektorā būtu iespējams sadalīt pa vispārējās valdības apakšsektoriem un pa nozarēm. Tas dotu iespēju nozaru ministriem rēķināties ar viņiem pieejamo izdevumu pieaugumu četru gadu periodā un labāk plānot nozares politiku, kā arī īstenot vidēja termiņa attīstības plānus.